Latvijas Banka » Visa lapa » Informācija sabiedrībai » Latvijas Banka plašsaziņas līdzekļos » Latvijas Banka presē » Par latu un ekonomikas atveseļošanu
Ko varēja un ko vajag darīt citādi?
Ilmārs Rimšēvičs
Latvijas Bankas prezidents
Garāka replika uz Andra Šķēles rakstu "Latvijas Avīzē" 28. maijā par latu un ekonomikas atveseļošanu
Raksta autors, būdams viens no pamanāmākajiem devalvācijas tēmas
diskutētājiem Latvijā, savā 28. maija rakstā ietvēris svarīgu domu -
par atbildību. Jautājums par lata kursu skar ikviena Latvijas
iedzīvotāja maciņu un kontu, katru uzņēmēju, kredītņēmēju, latu
noguldījumu turētāju, valsts budžetu. Tāpēc būtu ļoti svarīgi atbildīgi
izanalizēt, kādas sekas Latvijai kopumā radītu ieteiktā lata vērtības
samazināšana.
Izsvērusi, pēc kādiem
principiem darbojas nelielas, atvērtas, no
eksporta un importa atkarīgas ekonomikas; kā darbojas finanšu tirgi;
cik svarīga iedzīvotājiem un uzņēmējiem ir uzticība naudai, Latvijas
Banka ir izvēlējusies noteiktu politiku, to pamatojusi, paskaidrojusi
sabiedrībai un to īsteno. Savukārt ļaudis, kam par šo sfēru atbildības
nav, par to publiski runā kā pie kafijas tases - kā par šo un to, par
lata devalvāciju kā vienīgo risinājumu agrāko gadu neizdarībām. Nav
skaitļu, argumentu un piemēru - tikai apgalvojumi: būtu labāk, ja
devalvētu. Cilvēki nervozē, zaudē līdzekļus, skraidot uz valūtas maiņas
punktiem, bankām; lata rezerves un reizē latu daudzums apgrozībā
mazinās, lata procentu likmes aug, sadārdzinot aizņēmējiem kredītus,
kas kopumā vēl vairāk samazina Latvijas tautsaimniecības aktivitāti.
Finanšu sfēra balstās uzticībā - jo tās mazāk, jo vairāk tās trūkums
tiek iecenots naudas cenā jeb procentu likmēs. Par tik nopietnām lietām
runājot, atbildības aspektu ir vērts atcerēties katram, kam dota
iespēja uzrunāt daudzus cilvēkus.
Uz kādiem jautājumiem
neatbild raksta autors?
Katram "Latvijas Avīzes" lasītājam droši vien rodas savi jautājumi
devalvācijas ieteicējam.
Pensionāri, mazatalgotie, bērnu pabalstu saņēmēji vaicās - kāpēc lai
mēs zaudētu lielu daļu savu ienākumu devalvācijas rezultātā? Latvijai
nav energoresursu, tāpēc importējam daudzas izejvielas, un kā maza
valsts nesaražojam un nesaražosim ikdienas iztikai vajadzīgo.
Devalvācijas dēļ dārgāki kļūs mājokļa izdevumi, tai skaitā apkure,
medikamenti, preces bērniem, liela daļa pārtikas. Arī maize, jo vai
tad, importēto graudu cenām devalvācijas dēļ kāpjot, vietējais
audzētājs tās pārdos par veco cenu? Turklāt pēc degvielas un
minerālmēslu cenas pieauguma par autora minētajiem 30%? Rūkot
patēriņam, bankrotējot uzņēmumiem un augot bezdarbam, ienākumi budžetā
mazināsies. Arī pensiju izmaksas var tikt apdraudētas. Kas kompensēs
devalvācijas dēļ pieaugošos komunālos maksājumus un no kādiem avotiem?
Kā ir ar atbildību par šiem cilvēkiem?
Arī 85% kredītņēmēju jeb
200 tūkstoši mājsaimniecību, kam hipotekārie
kredīti ir eiro, bet ieņēmumi latos, noteikti vaicās - kas viņiem
palīdzēs, kompensēs 30% kredīta maksājumu sadārdzinājumu? Kas par to
atbildēs?
Uzņēmumi - kā mazāki, tā lielāki - arī vēlētos zināt, kādēļ tiem būtu
jāmaksā par eiro ņemtajiem kredītiem 30% vairāk? Un ko darīt tiem
daudzajiem, kam šāds saistību pieaugums nozīmētu tūlītēju
maksātnespēju? Latvijas tiesu sistēma vienkārši nespētu izskatīt
milzīgu skaitu maksātnespējas gadījumu vienlaikus. Turklāt jebkurš
bankrots nozīmētu arī papildus bezdarba pieaugumu, nostādot aizvien
vairāk ģimeņu neapskaužamā situācijā, vēl vairāk noslogos sociālo
budžetu. Kas par to atbildēs?
Eksportētājam būtu jāprasa -
vai es tiešām iegūšu no devalvācijas? Vai
ir ieguvuši kaimiņi ES un citviet - tie, kuru valūtas vērtības
pazeminātas vai kritušas finanšu tirgos? Krievijā eksports gada laikā
kritis par 25%, Lielbritānijā par 12%, Čehijā par 18%, Ungārijā par
16%, kritums bijis arī Polijā un Ukrainā. Nav gaidītā eksporta kāpuma
pēc šo valūtu krituma, kaut pagājuši vairāki mēneši, pusgads. Tātad
problēmas sakne visticamāk nav valūtā, bet gan eksporta struktūrā. Ko
Latvija eksportē un ko pašlaik pērk (nepērk) mūsu partneri. Bet,
atgriežoties pie matemātikas - ja importētās iekārtas un izejvielas
vien, kas nepieciešamas ražošanai, tai skaitā eksportam, pārsniedz
eksporta kopapjomu - vai tautsaimniecības mērogā paliek kāds daudzmaz
vērtīgs ieguvums no devalvācijas? Ja importa cenas strauji un
nekavējoties pieaug, ko teiks mūsu uzņēmumi par to, ka iekšējā tirgū
devalvācijas dēļ pirktspēja kritīs vēl zemāk un zemāk?
Investors noteikti vaicās - kā lai ticu valstij, kas nepilda solījumus?
Kāpēc lai es ieguldītu Latvijā, ja skaidri redzams, ka būs milzu
grūtības to atpelnīt? Galvenā problēma, ko atkal un atkal uzsver
ārvalstu investori un kāpēc projekti Latvijā tiek atlikti, ir -
neskaidrība, nevis izmaksas vai darbaspēka trūkums, pat ne ekonomikas
lejupslīde. Arī tā ir atbildība: par Latvijai secen gājušām
investīcijām, neradītām darba vietām, nesaņemtiem budžeta ieņēmumiem.
Noslēdzošs jautājums devalvācijas ieteicējam - vai viņš būtu gatavs
kalna galā iekustināt akmeni, zinot, ka pakājē mīt cilvēki?
Devalvācijas raisīts uzticības kritums latam, Latvijai, bankām,
inflācijas kāpums būtu līdzvērtīgs lavīnas nogruvumam kalnos - viens
iekustināts akmens līdzi nestu daudzus, mazus un lielus. No šī otrā,
uzreiz nepamanāmā efekta beigu beigās zaudētāji būtu visi - uzņēmēji,
darba ņēmēji, bankas, budžets un pensionāri.
Ko vajadzēja darīt
citādi?
Jautājums par pagātni neizšķirs šodienu, bet precīza pagājušo gadu
notikumu izvērtēšana gan var palīdzēt saprast, kā rīkoties (vai
nerīkoties) uz priekšu, kā neuzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem.
Kā jau autors to min, centrālās bankas un valdības mērķi straujās
izaugsmes gados tiešām atšķīrās, bet galvenais - atšķīrās rīcība.
Latvijas Bankas mērķis bija cenu stabilitāte, droša, ilgtermiņā
uzturama izaugsme - kā rezultāts būtu bijusi zema un stabila inflācija,
eiro ieviešana 2008. gadā, kas būtu ļāvis mums daudz stabilāk justies
pašlaik, un radītu stabilu pamatu tautsaimniecības attīstībai
ilgtermiņā.
Jau kopš 1993. gada visām Latvijas valdībām bija skaidrs, ka Latvijai
kā mazai atvērtai ekonomikai stabila valūta ir drošas un stabilas
attīstības pamats. Igaunijā un Lietuvā to parlamenti ar likuma spēku
noteica fiksētu, nemainīgu kronas un lita kursu, vienlaikus atbilstoši
nosakot, ka budžetam jābūt sabalansētam. Tātad ekonomiskā līdzsvara
noturēšanai jāizmanto budžeta svira, veidojot sabalansētu budžetu, bet
straujas izaugsmes gados - budžetu ar pārpalikumu, kā tas bijis
Igaunijā, kuras kredītreitings tagad ir par piecām pakāpēm augstāks,
kas dod igauņiem iespējas jebkurā brīdī aizņemties starptautiskajos
finanšu tirgos bez EK, SVF starpniecības. No "treknajos
gados" veidotiem uzkrājumiem Latvijai būtu daudz vairāk iespēju
stimulēt šobrīd rūkošo ekonomiku.
Pēc pievienošanās ES valdībām, vismaz vārdos, bija skaidrs mērķis -
ieviest eiro. Diemžēl kārdinājums dzīvot pāri saviem līdzekļiem
saglabājās, sākoties naudas milzu ieplūdēm - ES struktūrfondiem,
komercbanku kredītiem milzīgos apjomos, atveroties darba tirgum pārējā
Eiropā un ieplūstot ārzemēs strādājošo mājup sūtītajai naudai. Latvijas
valdības nevienu gadu tā arī nesasniedza sabalansētu budžetu, nerunājot
nemaz par budžetu ar pārpalikumu. Tas prasīja tālredzību, izšķirīgu
rīcību, prasmi strādāt kopā ar sociālajiem partneriem. Tā vietā
valdības gāja vieglo ceļu - dot, ko prasa, pelnot ātru popularitāti,
neieklausoties Latvijas Bankas brīdinājumos par ekonomikas pārkaršanu
un tās sekām.
Ko darīja Latvijas Banka: cēla procentu likmes latiem, banku rezervju
normu - un nepārtraukti, kopš 2004. gada, mudināja valdību darīt
acīmredzamo: netērēt lieki un nedzīvot uz parāda, ieviest
pretinflācijas plānu, ar saprātīgu nodokļu un nodevu politiku un citām
svirām palīdzēt bremzēt kreditēšanu un nekustamā īpašuma burbuli. Kas
notika? Plāns nāca ļoti vēlu, citējot tā laika amatpersonas,
bezdeficīta budžetu "nevarēja atļauties", Latvijas ekonomikai tika
pieiets "radoši", bija jāskatās, "kas notiek uz ielas, dzīvē" un
"jāgāzē grīdā", nevis "jāpielūdz cipari". Kopš 2003. gada līdz 2008.
gadam budžeta apjoms pieauga par 4 miljardiem latu jeb gandrīz 2.8
reizes! Valdība kā lielākais darba devējs strauji cēla algas, tādējādi
liekot to darīt arī uzņēmējiem un graujot to konkurētspēju, kā arī pati
nepārtraukti audzējot inflāciju.
Un tagad, tā vietā lai labotu šīs kļūdas, nāk ieteikumi sagraut
uzticību un valūtas sistēmu - ar devalvāciju, sekojošu jaunu inflācijas
vilni, jauniem uzbrukumiem šādas valsts valūtai un tad - nākamo
devalvāciju!? Devalvācijas rezultātā sapnis par eiro
ieviešanu 2012., vēlākais 2013.gadā būtu izsapņots uz ilgiem gadiem.
Tāpēc, apzinoties savu atbildību, A. Šķēles ieteiktos eksperimentus ar
latu Latvijas Banka neveiks.
Bet tas nav viss, ko piedāvā devalvācijas ideju autori: vienlaicīgi
tiek diskutēts par nodokļu iekasēšanu eiro, par vienpusēju eiroizāciju.
Tas novestu pie vēl lielākas neuzticības nacionālajai valūtai - latam,
pie lielākas starptautiskas izolācijas. Protams, par to var atļauties
"atbildīgi" spriest, kamēr par to nav jāuzņemas nekāda atbildība
Kas jādara nekavējoties?
Turpinot dzīvot pa vecam, tērējot nenopelnītus līdzekļus - ap 4
miljonus latu ik dienas -, Valsts kasē nauda var izsīkt jau gada otrajā
pusē. Ir vajadzīga valdības stingra rīcība budžeta grozījumu veidošanā,
lai Latvijai būtu pieejama kārtējā starptautiskā aizdevumu daļa. Ņemot
vērā situāciju gan pasaules finanšu tirgos, gan Latvijā, pašreiz
starptautiskā aizdevumu saņemšana ir vienīgais reālais valstij
pieejamais finansējums. To nesaņemot, valsts budžeta izdevumus nāktos
griezt vēl ievērojami vairāk - par aptuveni 1.5 miljardiem latu, kas
visticamāk skartu arī tās sociālās grupas, par kuru ienākumu noturēšanu
līdzšinējā līmenī ir panākta vienošanās. Zustu arī jebkāda iespēja
izmantot ekonomikas attīstības stimulēšanas pasākumus, kas ir
nepieciešami, lai Latvija tiktu laukā no ekonomikas krituma bedres. Bez
starptautiskā aizņēmuma ciestu arī uzņēmumu jau tā niecīgās aizņemšanās
iespējas - uzņēmēji nespētu turpināt nodrošināt sava biznesa
uzturēšanu, nerunājot par attīstību.
Tādējādi valdības stingra rīcība valsts budžeta grozījumu veikšanā uz
tādiem nosacījumiem, kādi paredzēti, lai saņemtu starptautisko
aizdevumu, ir vitāli svarīga. Valdībai ir iespēja izvēlēties, kuru ceļu
iet: samazināt patreizējos izdevumus par 600 miljoniem, saņemt
aizdevumu turpmākai valsts funkciju finansēšanai un algu izmaksām
naudā, vai rudenī, kad naudas Valsts kasē nebūs - norēķināties talonos.
Vēl nav par vēlu izšķirties.
Raksts publicēts laikrakstā "Latvijas Avīze" 2009. gada 1. jūnijā.
